Minori Sato. Foto: Zigismunds Zālmanis (Riga FC)

26 gadus vecais Japānas pussargs Minori Sato pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezies Latvijā un pievienojies ”Riga” FC. Intervijā Minori atceras karjeras sākumu Latvijā, stāsta par pavadītajiem gadiem Baltkrievijā, Uzbekistānā un Katarā, kā arī ieskicē savus turpmākos mērķus.

Karjeras laikā Sato var lepoties ar Latvijas futbola 1. līgas zeltu, divām Latvijas kausa trofejām, Virslīgas vicečempiona godu, kā arī otro vietu Uzbekistānas čempionātā un piedalīšanos divos kausa finālos. 2015. un 2016. gadā Uzbekistānas ”Bunyodkor” sastāvā Minori aizvadījis 13 spēles prestižajā Āzijas Čempionu līgā, kur izdevies gūt arī vienus vārtus. Skaidrs, ka arī Latvijā Minori ir tikai augstākie mērķi.

Kā atceries 2010. gadu, kad pirmo reizi nonāci Latvijā?

Jā, atceros, toreiz spēlēju Gulbenes komandā. Tā ir maza pilsēta. Man toreiz pašam bija tikai 18 gadi. Toreiz galvenā problēma bija ar valodu. Nerunāju ne latviski, ne krieviski, tāpat nerunāju arī angliski, tāpēc bija grūti dzīvot. Neskatoties uz to, ka pilsēta bija maza, bija situācijas, kad vienkārši nezināju, kur man jāiet. Tas radīja problēmas.

Futbola līmenis?

Protams, ka tajā līmenī varēju spēlēt labi, arī pašam sajūtas bija labas. Atceros, ka laikam guvu desmit vārtus 12 spēlēs. Domāju, ka tas nebija slikts rādītājs, uzvarējām arī Latvijas futbola 1. līgā.

Pēc tam devies uz Ventspili…

Jā, tas bija nākamais solis manā karjerā. Neteiktu, ka atšķirības būtu ļoti daudz. Esmu augumā mazs, tāpēc no sākuma bija grūti spēlēt pret lielajiem un fiziski spēcīgajiem aizsargiem. Tajā laikā labāk iemācījos kontrolēt bumbu. Seši gadi jau pagājuši…Tas bija profesionāls līmenis, bet arī Japānā spēlēju profesionālā līmenī.

Kāpēc pēc Japānas devies uz Gulbeni?

Tajā laikā man bija līgums ar Meksikas komandu. Devos īrē, jo nevarēju spēlēt galvenajā komandā, netiku sastāvā. Man bija svarīgi spēlēt, jo biju ļoti jauns. Man bija interesanti nonākt Eiropā un mēģināt sevi pierādīt šeit.

Kā tu atceries Latviju?

Man par Latviju palikušas tikai tās labākās atmiņas. Arī tad, kad nespēlēju futbolu šeit, biju atbraucis, jo man patīk Rīga. No tā laika, kad spēlēju ”Skonto”,  atceros Armandu Pētersonu, Oļegu Laizānu un Renāru Rodi. Atceros, ka kausa finālā pret ”Ventspili” nerealizēju 11 metru soda sitienu.

Baltkrievijā noteikti atkal bija jauna pieredze, vai ne?

Jā, jo Baltkrievijā atkal neviens nerunāja angļu valodā un man bija jāsāk mācīties krievu valoda. Latvijā mācījos runāt angliski, Baltkrievijā – krieviski. Cilvēki Latvijā un Baltkrievijā ir atšķirīgi. Teiktu, ka Baltkrievijā viņi nav tik atvērti un runātīgi. Kad tikko ierados, nebija sajūtas, ka viņi vēlas manu klātbūtni. Bet pēc vienas, divām kopā pavadītām dienām baltkrievi jau ir draugi.

Vai futbola ziņā biji spēris soli uz priekšu?

Komandas kā BATE, ”Minsk”, protams, bija augstāka līmeņa, bet, domāju, ka pārējās komandas bija līdzīgas kā Latvijā. Nebija lielas atšķirības.

Uzbekistānas ”Bunyedkor”, Āzijas Čempionu līgā. Atkal kaut kas jauns…

Viņiem ir pilnīgi cita kultūra. Tur ir musulmaņi, bet es esmu katolis. Brīžiem bija dīvainas sajūtas, it kā būtu nonācis citā pasaulē. Bet cilvēki runāja arī krievu valodā, tas atviegloja. Taškenta ir liela pilsēta. Biju pirmais japāņu futbolists komandā. Futbols bija tehniskāks, viņi nebija tik lieli kā Baltkrievijā un Japānā. Attiecības man klubā bija labas, nospēlēju tur trīs sezonas.

Āzijas Čempionu līga bija ļoti interesants turnīrs. Biju Saūdu Arābijā, Katarā, Irākā…Bija nedaudz bailīgi. Uz stadioniem nāca daudz cilvēku. Saūdu Arābijā pat bija aptuveni 70 tūkstoši cilvēku. Saprotu, ka tagad tik lielos stadionos nesaprotu. Čempionātā uz spēlēm nāca 2-3 tūkstoši, uz atsevišķām spēlēm kādi desmit tūkstoši.

Kas visvairāk palicis atmiņā no Uzbekistānas?

Atceros vienus vārtus…Iesitu kā Krištianu Ronaldu. Saņēma bumbu aptuveni 40 metrus no vārtiem, spēru dažus soļus uz priekšu un trāpīju augšējā stūrī. Tas bija pret ”Buxoro” komandu. Tā bija čempionāta spēle.

Pēdējais klubs karjerā gan tev Katarā…

Mēs Čempionu līgā spēlējām pret Kataras komandu, tad arī viņiem radās interese par tevi. Tā ir bagāta valsts, bet arī ļoti dārga dzīvošanai. Es to sauktu par mazo Dubaiju. Karjeras laikā ir sanācis redzēt daudzas kultūras.

Kāpēc atgriezies Latvijā?

”Riga” FC jau iepriekš bija interese par mani. Man tiešām patīk Rīga. Tagad dzīvoju kopā ar ģimeni – ar sievu un manu dēlu. Sieva iepriekš ar mani bija Katarā, bet tagad pirmo reizi ir ieradusies Eiropā. Iepriekš atbraucu viens, bet iepazinu viņu jau Japānā. Sieva ar mani kopā dzīvoja jau Uzbekistānā, bet tagad viņai ir neliels šoks. Parādīju viņai Rīgu, vecpilsētu, ļoti skaisti, domāju, ka viņai patīk. Jau ir uzņēmusi pirmās fotogrāfijas. Dēlam ir viens gads, tāpēc viņš vēl nesaprot, kur atrodas.

Kā pats esi mainījies šo gadu laikā?

Esmu kļuvis vecāks. Tikai tagad esmu pievienojies treniņiem, ir grūti, jo nebiju trenējies trīs četras nedēļas. Sākums ir grūts, bet man ir laiks uzņemt sportisko formu. Tagad esam otrajā vietā, uzskatu, ka varam kļūt par čempioniem. Gribu titulu! Mana pozīcija arī ir nedaudz mainījusies. Kad biju ”Skonto”, spēlēju zem uzbrucēja, bet Uzbekistānā kļuvu par centra uzbrucēju. Vairāk esmu spēles veidotājs, bet zinu, ka varu gūt arī vārtus.

E-pasts: [email protected]                                  Fakss: +371 67869000

 

Riga Football Club ©2018

Log in with your credentials

Forgot your details?